Pāriet uz saturu

Rēnijs

Vikipēdijas lapa
Rēnijs
75

2
13
32
18
8
2
Re

186,207 g/mol

[Xe]4f145d56s2
    
Rēnija stienīši (viens no tiem izkausēts ar elektronu staru) un 1 cm3 kubiņš;
kausēta rēnija lodīte
Oksidēšanas pakāpes +7, +6, +5, +4, +3, +2, +1, 0, −1
Elektronegativitāte 1,9
Blīvums 21020 kg/m3
Kušanas temperatūra 3459 K (3186 °C)
Viršanas temperatūra 5869 K (5596 °C)

Rēnijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Re un atomskaitli 75. Rēnijs ir mangāna grupas elements. Tas ir sudrabbalts un smags cēlmetāls. Rēniju iegūst no molibdēna rūdas piemaisījumiem. Rēnijs ir visai dārgs metāls, to lieto galvenokārt sakausējumiem (kurus lieto katalizatoriem). Savienojumos rēnijam ir iespējamas oksidēšanas pakāpes no -1 līdz +7, izplatītākās ir +7, +6, +4, +2 un −1.

Tā kā rēnijs ir reti sastopams elements, to atklāja ļoti vēlu. To 1925. gadā izdarīja vācu ķīmiķi Valters Nodaks (Walter Noddack) un Ida Take (Ida Tacke), vēlāk zināma kā Ida Nodaka. Elementa nosaukums ir radies no Reinas upes latīniskā nosaukuma Rhenus.

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēnijs ir reti sastopams elements Zemes garozā. Tā koncentrācija ir aptuveni viena daļiņa no miljarda. Tikai daži minerāli satur rēniju ar augstāku koncentrāciju. Kā piemēru var minēt molibdenītu, kur rēnija koncentrācija ir no 100 līdz 10 000 daļiņām no miljarda.

Dabā ir sastopami divi rēnija izotopi: vāji radioaktīvais 187Re (62,60% no kopējā daudzuma) un stabilais 185Re (37,40%).[1] Mākslīgi ir iegūti vēl 37 radioizotopi, kuru masas skaitlis ir no 159 līdz 198.

Fizikālās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēnijs ir sudrabbalts metāls. Tā kristāliskā struktūra ir heksagonālā singonija. Pēc izskata līdzīgs platīnam.

Rēnija atommasa ir 186,207 g/mol, blīvums ir 21 020 kg/m³. Rēnija kušanas temperatūra ir 3186 °C, bet viršanas temperatūra ir 5596 °C. Īpatnējā pretestība ir 193 nΩ·m (1,93×10−7 Ωm). Standarta elektrodpotenciāls (Re/ReO4) ir +0,368 V.

Ķīmiskās īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad karsē temperatūrā virs 400 °C, rēnijs reaģē ar skābekli, veidojot rēnija(VII) oksīdu (Re2O7). Kad karsē ar fluoru vai hloru, veidojas heksahalīdi. Rēnija savienojumi, kuros rēnijam ir ar augstāka oksidēšanas pakāpe, ir stabilāki nekā ar zemāku pakāpi. Vismazāk ir izpētīti rēnija(II) savienojumi.

Rēnijs tiek izmantots termoelementu ražošanā. No tā gatavo arī elektrodus, tranzistorus un galvaniskos pārklājumos, piemēram, uz juvelierdarbiem. Rēnija sakausējumi ar volframu un molibdēnu ir izturīgi pret augstām temperatūrām. Šādus sakausējumus izmanto krāsnīs, ģeneratoros un kosmosa kuģos.

  1. «Isotopes of the Element Rhenium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2014. gada 18. maijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]