Pāriet uz saturu

Lazars Javorkovskis

Vikipēdijas lapa

Lazars Javorkovskis (1910—1995) bija Latvijas ebreju ārsts hematologs.

Dzimis 1910. gada 27. novembrī Rīgā ārsta ģimenē. Mācījās Vācu klasiskajā ğimnāzijā, 1934. gadā absolvēja studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, sāka strādāt par ārstu Bikur Holim slimnīcā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņu iecēla par Rīgas 6. poliklīnikas galveno ārstu un 1. slimnīcas terapijas nodaļas vadītāju, Vācu okupācijas laikā Javorkovski ieslodzīja Rīgas, tad Štuthofas un Magdeburgas koncentrācijas nometnēs. Pēc Otrā pasaules kara beigām no 1946. gada strādāja par ārstu Valsts (Republikāniskajā) klīniskajā slimnīcā, 1949. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par kuņģa sulas pienskābes diagnostisko nozīmi.

1959. gadā kļuva par hematoloģijas (leikožu) nodaļas vadītāju, līdztekus bija 2. medicīnas māsu skolas mācībspēks. 1965. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju „Funkcionālā mieloze Adisona-Bīrmera slimības gadījumā”. 1966. gadā kļuva par Rīgas Medicīnas institūta profesoru.

Miris 1995. gada 3. aprīlī Rīgā.[1]

  • Ievads klīniskajā hematoloģijā (1969, mācību grāmata)
  • Paraproteinēmija un tās klīniskā nozīme (latviski 1975, krieviski 1981)
  • Mononukleāro fagocītu sistēma un tās ļaundabīgās saslimšanas (1987, krieviski)
  • Mielodisplastiskais sindroms (1992, krieviski)

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1993), Latvijas Ārstu biedrības Goda biedrs (1995).

  • Bļugers A., Anšeļevičs J., Gandzs A. Profesors Lazars Javorkovskis. Latvijas Ārsts, 1995, 5. nr., 63. lpp.
  • Vatere E. Ebreji-mediķi Latvijā. 1918–1996. Rīgaː 1997. 258 lpp.
  • Vīksna A. Latvijas Ārstu biedrība. Atskats un apskats. 1822–1939–1988–2013. Rīgaː 2013. 206 lpp.
  • Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1919–1950. Rīgaː 2011. 499 lpp.